Alternatīvās izmaksas, alternatīvās izmaksas, vai arī iespēju izmaksas ir ekonomisks jēdziens, kas ļauj nosaucot vērtību par labāko variantu, kas nav betons vai izmaksas par ieguldījumiem, kas veikti ar pašu resursiem, un padara citi iespējamie ieguldījumi nav notikusi.
Varētu teikt, ka alternatīvās izmaksas ir saistītas ar to, no kā ekonomikas pārstāvis atsakās, kaut ko izvēloties. Iespējas cena ir arī tāda ieguldījuma izmaksas, kas netiek veikts (aprēķina, piemēram, no paredzamās peļņas, pamatojoties uz ieguldītajiem resursiem).
Labākā nerealizētā varianta vērtība ir tā, ka citi speciālisti zina arī par iepriekšminētajām alternatīvajām izmaksām, ka, ņemot vērā tā kā koncepcijas izskatu izcelsmi, mums jāuzsver, ka tas ir atrodams 20. gadsimta sākumā. Un tas bija tajā laikā, precīzāk, 1914. gadā, kad ekonomists Frīdrihs fon Vīsērs izgudroja un darīja to zināmu.
Konkrēti, viņš veica termina “oficiālu prezentāciju” vienā no savām nozīmīgākajām publikācijām ar nosaukumu “Sociālās ekonomikas teorija”. Darbs, ar kura palīdzību nācās nostiprināt savu nozīmi vēsturē un īpaši finanšu un ekonomikas vēsturē, jo ar tā starpniecību ne tikai tika izveidota koncepcija, kuru mēs risinām, bet arī īpaša uzmanība tika pievērsta tādiem jautājumiem kā ierobežots resursu sadalījums vai neliela lietderība.
Lai ieguldījums būtu finansiāli loģisks, tā atdevei jābūt vismaz tādai pašai kā alternatīvajām izmaksām. Pretējā gadījumā vairāk būtu tas, kas tiek zaudēts ar atsavināšanu, nekā tas, ko iegūst veiktie ieguldījumi.
Alternatīvās izmaksas var aprēķināt arī pēc rentabilitātes, ko nodrošinātu ieguldījums, un ņemot vērā akceptēto risku. Šis aprēķina veids ļauj mums pretstatīt pastāvošo risku dažādās investīcijās, kuras var veikt.
Par makroekonomika uzsver, ka iespēja izmaksas var tikai tikt noteikt no faktoriem, kas ir ārpus ieguldījumu.
Iespējamo izmaksu piemērs: vīrietis gatavojas ieguldīt savus uzkrājumus. Banka piedāvā jums procentu likmi 15% uz noteiktu termiņu, bet cits uzņēmums ierosina jums ieguldīt obligācijās, kas nodrošina 12% procentus. Persona nolemj ieguldīt savu naudu noteiktā termiņā; alternatīvās izmaksas tādējādi būs 12% no peļņas, ko obligācijas jums būtu devušas.
Mēs principā tuvojamies šai koncepcijai no ekonomiskā viedokļa, taču ir svarīgi atzīt, ka mūsu dzīvi raksturo arī alternatīvās izmaksas personīgajā līmenī. Tādējādi jebkurš lēmums, ko mēs pieņemam savā privātajā sfērā, pieņem, ka tas to ietekmē un nosaka.
Kā piemēru var minēt to, ka pienāk nedēļas nogale un viņi ierosina divus atšķirīgus plānus vienai un tai pašai dienai, piemēram, nakšņošana kopā ar draugiem vai romantiskas vakariņas ar pāri. Šajā gadījumā, ņemot vērā šo situāciju, mēs veiksim izvēli, kas samazina mūsu alternatīvās izmaksas.