Tiem, kas cieš no megalomanijas, tas tiek minēts kā megalómano. Termins lielummānija, savukārt, ir domātas līdz mānijas saistīta ar lielumu.
Mānija ir pārspīlēta un kaprīza rūpes par noteiktu subjektu. Par psihiatriju, tā ir klīniskā aina, kas izriet no saasināšanos pašapziņa.
Lielummānija šajā sistēmā, ir nosacījums, ko no maldiem no varas. Megalomaniakam ir pārmērīga pašcieņa un viņš jūtas visvarens.
Megalomaniac bieži uzskata par narcissist. Šie subjekti uzskata, ka ir pārāki par pārējo sabiedrību, un tāpēc viņi domā, ka viņiem ir lemts vadīt vai vadīt cilvēkus.
Šos personības traucējumus raksturo grandiozitāte. Cilvēks uzskata, ka tas ir ļoti svarīgi, un prasa pastāvīgu uzmanību un aplausus. Savukārt viņš ir cilvēks, kuram trūkst empātijas, jo viņš atrodas uz citas plaknes nekā citi.
Megalomaniaks ir egoistisks un augstprātīgs, un apbrīno sevi. Sociāli viņš mēdz būt konfrontācijā, jo pieņem, ka viņu nenovērtē vai pietiekami apbrīno.
Ar šādu izturēšanos, kā saka eksperti, megalomaniaks paslēpj viņa negatīvās jūtas un nedrošību. Tāpēc arī tā kā aizsardzības mehānisma pastāvīgā agresivitāte.
Megalomanija ir bieži sastopama tiem, kuri ieņem vadošu amatu. Šie cilvēki bieži rodas nepareizu priekšstatu par savu atbilstību un darbības jomu savu darbu, ko viņi exaggerately pārspīlēt. Tādējādi megalomaniaks nejūtas pietiekami atzīts.
Cilvēkiem ar megalomaniju ir ļoti raksturīgi iet uz galējībām, kuras apkārtējiem nav iespējams, lai saprastu komentārus par savām spējām, fizisko skaistumu, pirktspēju un akadēmiskajiem sasniegumiem. Acīmredzamā pašapziņa, ar kuru viņi sevi raksturo, rada nenoteiktību citos, kuri reizēm domā, ka tas ir joks.
Tomēr dažos gadījumos megalomanija nebūt nav īss dzīves posms, ja ne viss. Iepriekš minētā atzīšanas vēlme var būt saistīta ar slavu ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību, vai nu māksliniecisku apsvērumu dēļ, vai arī kādā citā jomā, kurā megalomaniaks var parādīt visai pasaulei "savu diženumu".
Pēc Zigmunda Freida teiktā, neirotiskā pārākuma un absolūtā spēka izjūta, ko piedzīvo megalomaniaki, sakņojas bērnības jūtās un sajūtās, kad mēs vēl neesam sapratuši savas robežas. Viņš arī uzskatīja, ka dažādās paranojas formās ir iespējams atrast megalomanijas pazīmes.
Psihiatrs Edmunds Berglers, kurš ir arī Austrijas dzimtais, piekrita Freida uzskatiem par bērnību un megalomaniju, bet piebilda, ka vēlāk attīstībā to var atkal aktivizēt kā spēli.
Kā norāda austriešu psihoanalītiķis Otto Feničels, cilvēki, kuri noliedz narcistisko kaitējumu pieaugušā vecumā, piedzīvo regresiju, kas atgādina megalomaniju pirmajos dzīves gados.
Freids uzskatīja, ka megalomanija ir šķērslis psihoanalītiķu izpētei. Tomēr šī ideja laika gaitā mainījās, īpaši Ziemeļamerikā un Lielbritānijā, kur citi prāta praktiķi to definēja kā aizsardzības mehānismu.