Koncepcija metodes nāk no grieķu methodos ("ceļš" vai "ceļā"), un attiecas uz līdzekļiem, ko izmanto, lai sasniegtu noteiktu mērķi.
Tikmēr zinātnisks ir īpašības vārds, kas piemin to, kas ir saistīts ar zinātni (paņēmienu un procedūru kopums, ko izmanto zināšanu iegūšanai).
Tāpēc zinātniskā metode attiecas uz posmu sērijām, kas jāievēro, lai no zinātniskā viedokļa iegūtu derīgas zināšanas, izmantojot uzticamus instrumentus. Ar šo metodi tiek samazināta zinātnieka subjektivitātes ietekme savā darbā.
Zinātniskās metodes pamatā ir viltošanas priekšraksti (tas norāda, ka jebkuram zinātnes ierosinājumam jābūt pakļautam viltotam) un reproducējamība (eksperimentu jāspēj atkārtot nepārprotami noteiktās vietās un jebkuram subjektam).
Konkrēti, mēs varam noteikt, ka iepriekšminētā zinātniskā metode bija paņēmiens vai pētniecības veids, kas parādījās septiņpadsmitajā gadsimtā. Tā ir iniciatīva, ko aizsāka lielais itāļu astronoms Galileo Galilei, kurš tiek uzskatīts par zinātnes tēvu, pateicoties viņa veiktajiem astronomiskajiem novērojumiem un arī teleskopa uzlabojumiem.
Tomēr daudziem, kaut arī viņš bija pirmais, kurš izmantoja iepriekšminēto metodi pie rokas, jau pirms šī varoņa bija citi, kas izmantoja paņēmienus, lai analizētu realitāti, kas viņus ieskauj, kas bija diezgan līdzīga tai formai. Starp tiem varētu būt, piemēram, Leonardo da Vinci, universāls ģēnijs un Renesanses meistars.
Daudziem galvenās pazīmes, kas nosaka un piešķir nozīmi zinātniskajai metodei, ir šādas:
Tā pamatā ir likumi, kurus ir izdomājis cilvēks, tāpēc visa procesa derīgumu nosaka no ikdienas prakses un izmantošanas pieredzes.
Tas izmanto matemātiku kā galveno atslēgu, lai izveidotu atbilstošās attiecības starp dažādiem mainīgajiem.
Tas nekad nenorāda uz absolūtām pārliecībām, tieši pretēji. Tas attīstās un darbojas no novērojamā.
Pateicoties tam, var tikt pieņemti likumi, kas ļauj mums cilvēkiem pareizi zināt ne tikai to, kas bija pagātne, bet arī nākotne. Un tas ir tas, ka, dodot noteiktas vērtības, mēs uzzināsim, kas notiks ar mainīgo.
Starp nepieciešamajiem soļiem, kas veido zinātnisko metodi, ir novērošana (pētniekam jāpiesaista savām sajūtām, lai pētītu fenomenu tādā pašā veidā, kā tas tiek parādīts patiesībā), indukcija (pamatojoties uz novērojumiem, zinātnieks jāizņem to īpašie principi), hipotēzes izvirzīšana (kas izriet no paša novērojuma), tās demonstrēšana vai atspēkošana un tēzes prezentācija (zinātniskā teorija).
Starp dažādajiem zinātnisko metožu veidiem parādās eksperimentālā, dialektiskā, empīriski-analītiskā, vēsturiskā, fenomenoloģiskā un hermeneitiskā. Katram no tiem ir savi pielietojumi, un tam ir savs darbības lauks, kurā tas ir derīgs vai noderīgāks nekā pārējie.