Spānijas Karaliskās akadēmijas (RAE) vārdnīcā tiek apzinātas divas optimisma jēdziena nozīmes. No vienas puses, viņš to raksturo kā noslieci izprast un analizēt realitāti no tās vispozitīvākā aspekta. No otras puses, tas uzsver filozofiska rakstura doktrīnu, kas Visumam piešķir visaugstāko iespējamo pilnības pakāpi.
Interesanti pieminēt, ka šī vārda izcelsme ir latīņu valodas optimālā izteiksmē ("labākais"). Gallu rakstnieks un filozofs Voltērs bija viens, kurš popularizēts šo vārdu, pievienojot to kā apakšvirsrakstu stāstā "Candido" , no 1759.
Kā filozofiska doktrīna optimisms ir pretstatā pesimismam (no latīņu pesimima , kas tulkojumā nozīmē “sliktākais”), pozīcijai, kuras centrā ir ideja, ka mēs esam sliktākajā no visiem iespējamiem Visumiem.
Optimisms ir arī psiholoģijas studiju objekts. Tādā veidā to var definēt kā personības dispozicionālu iezīmi, kas svārstās starp ārējiem notikumiem un to personisko interpretāciju. Tādējādi optimismam raksturīga tieksme paļauties, ka nākotne ir labvēlīga, tādējādi palīdzot stāties pretī grūtībām ar labu garu un neatlaidību. Optimistiskam cilvēkam izdodas identificēt un novērtēt pozitīvo katrā apstāklī un individuāli.
Ļoti bieži ir tas, ka, pieminot vārdu optimisms, ātri parādās tā pretstats: pesimisms. Šajā gadījumā atšķirība starp abiem terminiem ir skaidra. Tādējādi, lai arī ikvienā situācijā optimistisks cilvēks mēģina rast risinājumus, iespējas vai priekšrocības, pēc būtības pesimistisks ir tas, ko viņš dara, lai viņu atrunātu, visu redz kā trūkumu un zaudējumu kopumu, kā arī neērtības.
Skaidru piemēru var sniegt attiecības, kuras beidzas pēc daudzām cīņām un diskusijām. Tas pats loceklis, kurš ir apņēmies optimismam, noteiks, ka šis pārtraukums ir labākais risinājums nolietotajām attiecībām, kurās abas puses bija neapmierinātas un cieta, un pieņem, ka abi sāk jaunu posmu, kurā viņi varēs atrast tos, kas tos papildina..
Pesimistiskais mīļākais iegremdēsies izmisuma un traģēdijas akā un domās, ka nekad vairs nemīlēsies, ka nekad vairs nevarēs būt kopā ar kādu citu, ka viņš dod priekšroku ciešanām, nekā būt vienam vai arī, ka neatradīs nevienu, kurš viņu mīlētu.
Pētnieki saka, ka parasti optimisti ir labākā noskaņojumā, izturīgāki un veselīgāki nekā pesimistiski noskaņotie. Tāpēc optimistiem ir tendence spēcīgāk izjust traumatiskas un stresa situācijas.
Var teikt, ka optimisms palīdz gūt panākumus, jo tas prasa pastāvīgu attieksmi sākt no jauna, saskaroties ar grūtībām, un analizēt situācijas, lai labāk izprastu to būtību un ņemtu no tām pozitīvo.
Vai optimismu var iemācīties? Psiholoģijas eksperti, kas pievēršas šim jautājumam, apgalvo, ka, lai sāktu veidot šādu attieksmi, ir jārīkojas pēc virknes vadlīniju, strādājot ar jebkuru situāciju. Starp tiem būtu analizēt to no vispozitīvākajiem punktiem, likt likmes uz risinājumu pieņemšanu kritikas vietā, nevis pieņemt lēmumus viegli vai vajadzības gadījumā lūgt palīdzību.