Pirms padziļināties jēdziena definīcijā, jāpaskaidro, ka demokrātiskas valsts augstāko varu veido trīs varas: izpildvara, likumdevējs un tiesnesis. Viņiem ir līdzīga kvalitātes nozīme, un viņiem jāstrādā kopā, lai uzturētu Nācijas kārtību.
Vietnieki ir tie pilsoņi, kurus tauta izvēlējusies pārstāvēt valdībā. Katrā provincē ir savi, kuri pārstāv savu reģionu Deputātu palātā un sadarbojas, atceļot likumus, kuru mērķis ir nodrošināt viņu pārstāvēto pilsoņu veselību un drošību.
Citiem vārdiem sakot, vietnieks ir persona, kas tiek iecelts caur vēlēšanas, ko veic cilvēki, lai padarītu viņu savu pārstāvi ar likumdošanas kamerā.
Tādēļ vietnieks saskaņā ar konstitucionālo režīmu un katras valsts vārdu ir Deputātu palātas, Likumdošanas asamblejas, Nacionālās asamblejas, Pārstāvju palātas vai parlamenta loceklis. Jo valstīs, kas ir divas likumdošanas kameras (tas ir, tie ir divpalātu), deputāti veido daļu no apakšējā mājas, atstājot ts augšējo māju par senatoriem.
Deputāta skaitlis ir ļoti svarīgs demokrātiskos režīmos. Tie ir sabiedrības pārstāvji, kurus aizklāti balsojot ievēl un kurus atbrīvo cilvēki. Paredzams, ka pēc ievēlēšanas un nokļūšanas attiecīgajā palātā aizstāvēs to cilvēku intereses, kuri balsoja par viņu.
Deputātu skaits un palātas veidošanas metode ir atkarīga no katras likumdošanas. Piemēram, Argentīnā ir provinču deputāti un valstu vietnieki. Divdesmit četros rajonos (23 provinces un federālā galvaspilsēta) nacionālos deputātus izvēlas pēc proporcionālās metodes. Valsts deputāta mandāts ilgst četrus gadus, savukārt palāta tiek atjaunota uz pusi uz katriem pāris gadiem.
Čīlē ir 120 deputātu palāta, kas ievēlēta atbilstoši dažādiem vēlēšanu apgabaliem. Jo Spānijā, deputāti un senatori veido kortesi kas izstrādātu likumdošanas varu.
Jāatzīmē, ka Eiropas Savienībai ir starptautiska Deputātu palāta, kuru veido deputāti, kas pārstāv visas bloka valstis.
Atšķirības starp deputātiem un senatoriem
Lai izveidotu likumu, ir nepieciešams, lai gan Deputātu palāta, gan Senatoru palāta piedalītos minētajā konstitūcijā, tomēr katras tās uzdevumi un pienākumi ir atšķirīgi.Katru likumdošanas tekstu ierosina vietnieki, un, ja to paraksta klātesošo vairākums, tas nonāk Senātā, kuram būs pēdējais vārds; kaut arī tas var atšķirties atkarībā no katras valsts tieslietu sistēmas.
Tādā veidā pēc tam, kad Deputātu kongress ir pieņēmis likumu, Senāts tiekas, lai apspriestu to, lai beidzot izlemtu, vai to pieņemt vai nepieņemt. Turklāt senatori var iebilst pret viņu veto tiesībām vai pat grozīt noteiktas teksta daļas, minētie labojumi jāapstiprina ar absolūtu balsu vairākumu.
Izvēloties gan deputātus, gan senatorus, jāņem vērā, ka nevienai partijai nevar būt vairāk par 60% palātas, jo šādā gadījumā būtu absolūtais vairākums, un tad lēmumus nevarētu pieņemt taisnīgi.
Starp svarīgākajām Deputātu palātas funkcijām ir ievēlētā prezidenta deklarācijas iesniegšana, federācijas izdevumu budžeta apstiprināšana, ko nosūta federālā izpilddirekcija un kas katru gadu pārskata publisko kontu, lai pārbaudītu, vai tas atbilst jūsu budžetam.
Savukārt senatoriem ir virkne dažādu pilnvaru, starp kurām ir republikas prezidenta īstenotā ārpolitikas analīze, apstiprina tos starptautiskos līgumus un citas diplomātiskās konvencijas, kuras izpildvara ir uzņēmusies, analizē un atcelt tos likumus, kurus iepriekš apstiprinājuši deputāti, un atrisināt politisko nelīdzsvarotību, kas varētu būt radusies starp dažādām valsts pilnvarām.
Iedzīvotājiem no savas puses jāapzinās pienākumi, kas jāpilda katrai palātai, lai zinātu, kā pareizi izvēlēties katru savu pārstāvi, un pēc ievēlēšanas viņi var zināt, ko no katra sagaidīt un pieprasīt.