Vārds ētika nāk no grieķu ethikos ("raksturs"). Tas ir par tikumības un cilvēku darbību izpēti, lai veicinātu vēlamo izturēšanos. Ētisks teikums paredz morālā sprieduma un normas izstrādi, kas norāda, kā rīkoties sabiedrības locekļiem.
Ar profesiju saprot profesiju, kas izstrādāta, lai sadarbotos ar sabiedrības labklājību. Lai veiktu šo darbu, profesionālim (personai, kas to veic) ir jārīkojas atbildīgi, ievērojot spēkā esošajos likumos noteiktās prasības šīs darbības attīstīšanai.
Par profesionālā ētika cenšas, lai regulētu darbības, kas uzsāktas saskaņā ar profesijas. Šajā ziņā tā ir disciplīna, kas ir iekļauta lietišķajā ētikā, jo tā attiecas uz konkrētu realitātes daļu.
Jāatzīmē, ka ētika vispārējā līmenī nav piespiedu līdzeklis (tā neuzliek juridiskas vai reglamentējošas sankcijas). Tomēr profesionālā ētika noteiktā veidā var būt deontoloģiskajos kodeksos, kas regulē profesionālo darbību. Kods no ētikas ir daļa no tā, kas ir pazīstams kā normatīvo ētiku un dāvanas kopumu principu un noteikumu obligāto.
Tāpēc varētu teikt, ka profesionālā ētika pēta profesionālās deontoloģijas noteiktās saistošās normas. Ētika ierosina vēlamo un nosoda to, kas nav jādara, savukārt deontoloģijai ir administratīvie instrumenti, lai nodrošinātu profesijas ētisku darbību.
Piemēram, žurnālistikas ētika nosoda to, ka žurnālists saņem naudu tendenciozu ziņu publicēšanai par labu kādai personai, organizācijai vai uzņēmumam. Savukārt biznesa pasaulē ētika norāda, ka pārdevējs nevar veikt darbības ārpus uzņēmuma, kurā viņš strādā kā darbinieks.
Uzņēmējdarbības ētikā ir trīs nozares, kas nosaka dažādu profesionāļu attiecības ar viņu dzīvesvietu. Tās ir: ierobežots ekonomiskums (kura pamatmērķis ir maksimizēt ieguvumus, bet ievērot to, ko uzliek spēkā esošie tiesību akti, saglabāt vidi un mēģināt apmierināt vides sociālās prasības), racionālisma duālisms (tā pamatā ir peļņas meklējumi, respektējot principi, ko uzliek racionālistu ētiskā teorija, kas nosaka pareizību) un mērens reālisms (saprot, ka cilvēkiem ir spēja zināt savas vides vajadzības un tādējādi ir atbildīgs par taisnīgu attiecību nodibināšanu ar viņu vidi).
Piedzimstot, mēs iegūstam savu juridisko personu; Ar kuru palīdzību mēs saņemam virkni tiesību un pienākumu, kas turpmāk pārvaldīs mūsu dzīvi. Tomēr, lai attīstītos pilnvērtīga sociālā dzīve, ir jāiegūst profesionāla apmācība. Tas ir, īpaša interese par noteiktu darbību un pētījumiem, kas nepieciešami, lai to labi attīstītu. Bet arī ar šo mācīšanos nepietiek, ir jāzina, kā to izmantot; Tas nozīmē vingrināties atbildīgi.
Personas atbildība gulstas uz pienākumu atbildēt par savu rīcību. To nosaka brīvība un griba. Kas attiecas uz profesionālo ētiku, indivīda atbildība uzliek viņam pienākumu veikt savu darbu ētiski un godīgi, cenšoties pēc iespējas vairāk sadarboties, ievērojot kopējo labumu.