To, ko nevar vai nevajadzētu pieskarties, klasificē kā nemateriālu. Šim īpašības vārdam ir atšķirīgas izmantošanas iespējas atkarībā no konteksta.
Plašākajā nozīmē nemateriālais ir tas, ko tā īpašību dēļ nevar uztvert ar pieskārienu. Lietas, kuras šādā veidā nav iespējams aptvert, turēt vai ar tām manipulēt, ir nemateriālas.
Var teikt, ka skaņa ir nemateriāla. Kad dzirdam, ka kāds runā ar mums, mēs reģistrējam un apstrādājam skaņas viļņus, ko viņi mums sūta, bet mēs nevaram “pieskarties” šiem vārdiem.
Šīs emocijas un jūtas ir arī nemateriālie. Nevar izjust prieku, pieminēt vienu gadījumu, jo tam nav materiāla atbalsta. Protams, to var izteikt ar taustāmiem elementiem, bet prieks pats par sevi nav nemateriāls.
Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO), tikmēr atzīst un aizsargā nemateriālā kultūras mantojuma. Tās ir nemateriālas vai mutiskas izpausmes, kurām ir liela nozīme kultūrā, neskatoties uz to, ka tās nav taustāmas. Tango, tad Capoeira aplis, tad Barrankilja karnevāls, tad charrería un candombe, piemēram, tiek uzskatīti par UNESCO par nemateriālā kultūras mantojuma un Amerikas kontinentā.
Visbeidzot, grāmatvedības jomā parādās nemateriālo aktīvu jēdziens. Tas ir tāda aktīva nosaukums, kuru nevar fiziski uztvert.
Jāatzīmē, ka aktīvi ir tiesības un aktīvi, kas pieder fiziskai vai juridiskai personai un kuriem ir naudas vērtība. Nemateriālā ieguldījuma gadījumā attiecīgo aktīvu nevar fiziski novērtēt, lai gan tas var radīt ekonomiskus ieguvumus. Autortiesības un preču zīmes, starp daudziem citiem, ir nemateriālie aktīvi.
Uzņēmumiem nemateriālie aktīvi ir vieni no vissvarīgākajiem elementiem, jo tie katru dienu ietekmē to attīstību gan dažādos procesos, gan to ekonomiskajā vērtējumā. Saskaņā ar oficiālo definīciju, kas izstrādāta Vispārējā grāmatvedības plānā, tie ir nemonetāri aktīvi, kurus nevar ekonomiski novērtēt vai kuriem ir fizisks izskats.
Cita klasifikācija atzīst šādus gadījumus saskaņā ar:
* iespēja, ka viņiem ir sava identitāte, var runāt par identificējamiem (autortiesības, preču zīmes, lietošanas licences utt.) un neidentificējamiem (organizācijas izdevumi, reklāma utt.);
* to apvienošanas veids ir tāds, kas iegādāts vai apmainīts ar trešajām personām (franšīze, koncesija), un tāds, kuru izstrādā pats uzņēmums (attīstības izdevumi);
* iespēju tos pārdot atsevišķi, kur mums vienkārši ir divas grupas (tās, kuras var pārdot atsevišķi, un tās, kuras nevar);
* tā likumīgais dzīves termiņš, kas ir sadalīts līgumos vai likumos (koncesijas vai patenti) un mūžīgajā (atjaunojamais zīmols);
* iespēja tos atpazīt no grāmatvedības viedokļa, ja ir divas grupas (tās, kuras var atpazīt, un tās, kuras nevar).
Šīs priekšrocības, ka nemateriālie aktīvi var sniegt uz uzņēmumu, ir dažādi, taču mēs varam izcelt šādus: tie ļauj atvērt jaunu biznesa līniju, lai palielinātu pārdošanas apjomu; samazināt ražošanas izmaksas; iespēju nodot tiesības uz tā izmantošanu, kas rada jaunus ienākumus.