Morāle ir latīņu valodas vārds, kas nāk no terminiem moris (“paraža”). Tas ir cilvēka vai sociālās grupas pārliecību, paražu, vērtību un normu kopums, kas darbojas kā ceļvedis rīcībai. Tas ir, morāle nosaka, kuras darbības ir pareizas (labas) un kuras nepareizas (sliktas).
Saskaņā ar citu definīciju morāle ir visu to zināšanu summa, kas tiek iegūta par visaugstāko un viscilvēcīgāko un ko cilvēks ievēro savā rīcībā. Ticējumi par morāli ir vispārināti un kodificēti noteiktā kultūrā vai noteiktā sociālā grupā, tāpēc morāle regulē tās dalībnieku izturēšanos. No otras puses, morāli parasti identificē ar reliģiskiem un ētiskiem principiem, kurus kopiena piekrīt ievērot.
Morāles normu kopumu sauc par objektīvo morāli (tie pastāv kā sociālie fakti neatkarīgi no tā, vai subjekts nolemj tos ievērot). Tā vietā darbības, ar kurām persona ciena vai pārkāpj morāles normu, veido subjektīvo morāli.
Ir vērts pieminēt, ka morālās atbildības ideja parādās ar pārliecību, ka indivīda darbības vienmēr tiek veiktas ar mērķi, ja vien tās nav bezsamaņā (vai nu garīgas slimības, psiholoģiskas nelīdzsvarotības, narkotiku iedarbības dēļ, utt.). Mēdz teikt, ka cilvēks, kurš izmanto savas sabiedrības morālās vērtības, var radīt labāku likteni.
Jēdzienu morāls var izmantot arī kā ētikas sinonīmu, tāpēc tam ir jēga kā filozofiskai disciplīnai vai kā morāles teoloģijas sinonīmam (teoloģiskai disciplīnai).