Ebreju valodas jēdzienam ir vairāki lietojumi, ko savā vārdnīcā ir atzinusi Spānijas Karaliskā akadēmija (RAE). Šo terminu var izmantot, lai apzīmētu indivīdu, kurš bija daļa no semītu tautas, kuram izdevās iekarot Palestīnas reģionu. Šajā sakarā ebreju valodā tiek izmantots kā ebreju vai izraēliešu sinonīms.
To sauc arī par ebreju vai ebreju, kurš saskaņā ar RAE atzīst tā dēvēto Mozus likumu. Tāpēc ebreji praktizē jūdaismu, vecāko monoteistisko reliģiju.
Ebreju prakse ir balstīta uz mācībām, kas pārņemtas no Toras, vienas no grāmatām, kas ir Tanachas daļa. Ļoti svarīgs ir arī Talmuds, darbs, kas apkopo rabīnu diskusijas par jūdaisma stāstījumiem, paražām un tradīcijām.
Savukārt ebreju valoda ir semītu valoda, kuru, domājams, raksta, lasa un runā vairāk nekā seši miljoni cilvēku. Lielākā daļa no viņiem dzīvo Izraēlā, kur ebreju valoda ir viena no oficiālajām valodām, lai gan ebreju kopienas izmanto arī citās valstīs dzīvojošās ebreju kopienas.
Jūdaismā ebreju valoda ir lūgšanu un liturģijas valoda. Viņu tradīcija pat norāda, ka Dievs savu vēstījumu cilvēkiem pārsūtīja tajā pašā valodā.
Starp vadošajiem ebreju rakstniekiem ir Dāvids Grosmens (Starptautiskās mākslas grāmatu par grāmatu Man, starpnieks, Izraēlas balvas un Vācijas grāmatu tirdzniecības Miera prēmijas ieguvējs, starp citu atzinību) un Amos Oz (no Astūrijas princeses balvas izceļams no burti, tad Gētes balva, tad balva Izraēlu, tad Miera prēmija Vācijas grāmatu tirdzniecības un citām balvām).
Ebreju valodā mēs varam atšķirt divas grafiskās sistēmas: slīprakstu un kvadrātu. Pirmais tiek izmantots rokrakstā, lai arī tas parādās arī dažādās reklāmās, izkārtnēs un plakātos uz koplietošanas ceļiem vai žurnālos. Otrajam ir vairāk leņķiskas formas, un no tā tas iegūst savu vārdu. Lai arī abi cēlušies no vienas saknes, nepietiek ar kvadrāta izpēti, lai saprastu slīprakstu.
Mūsdienās ebreju valodas izruna ļoti atgādina jidiša fonētiku - vācu valodas variantu, ko Aškenažu kopienas kopš 15. gadsimta ir izmantojušas Austrumeiropā. Šī iemesla dēļ tā alfabēta burti izklausās tuvāk vācu valodas burtiem nekā ebreju fonēmas, kas tos radīja; Tas neattiecas uz arābu kultūras ebrejiem, tā saukto Mizrahi . Interesanti, ka, lai gan ebreju akadēmija kā pareizāko uztur austrumu izrunu, mūsdienās to lieto vismazāk.
Ir svarīgi atzīmēt ebreju valodas vecumu, jo tās izplatība sākās vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu. Sākumā to izmantoja izraēliešu tauta, kas apdzīvoja Palestīnu, un ebreju kopienas to gadsimtiem ilgi izplatīja visā Vidusjūras reģionā. Tikai dažas valodas savas vēstures laikā gandrīz nav mainījušas struktūras un alfabētu. Īpašajā ebreju gadījumā, ņemot vērā svēto tekstu nozīmi, kas ir arī arābu valodā, ir ļoti svarīgi to iemācīties, lai tos lasītu un kopētu.